Vienmērīgs iedegums

Ja jūs domājat, ka nūdistu pludmalē var ieraudzīt tikai tādus atpūtniekus, kuriem viscaur nosauļoties liedz vienīgi ķermeņa dabiskais apmatojumus, tad tā gluži nebūs. Protams, šovasar, kad laiks brīžam pavēss, nūdistu pludmalē pie Inčupes pastaigājas tikai paši kaislīgākie kailsauļošanās piekritēji – un arī tie paši nav kaili. Klimats neatļauj. Ko viņi te dara? Diezgan muļķīgs jautājums – pastaigājas, protams. Uzkopj pludmali. Kāpēc tieši šo pludmali? Tāpēc, ka jūtas tās saimnieki tādā nozīmē, ka ir atbildīgi. Un droši vien ilgojas pēc saulītes, kas apspīd pat ķermeņa visapslēptākās vietiņas. Taču pienāk siltākas dienas, pēc kurām visi šopavasar tā ilgojāmies, un tad vienmērīgu iedegumu var iegūt ne tikai solārijā, bet – atklāti nostājoties kailam kā patiesībai starp citām tādām pašām patiesībām.
Un nu nāk pirmais pārsteigums: pietiekami daudzām dāmām te uz nosauļotās miesas zemāk par nabu redzams žilbinoši balts trīsstūrītis un virs krūtīm – tāda pati balta strēmele. Jo kailsauļošanās ir tāds luksuss, ko nevar atļauties itin visur – tāpat kā ne visur drīkst staigāt peldkostīmā.
Un nu nāk otrais pārsteigums: sabiedrības nerakstītie noteikumi šeit, tāpat kā jebkurā citā vietā, diktē mūsu uzvedību. Turklāt šajā vietā pat vairāk nekā citur. Te labais tonis nosaka īpaši savaldīgu uzvedību. Neklājas nedz novērst skatu, nedz vīpsnāt par kāda ķermeņa nepilnībām, liekajiem taukiem, operāciju rētām vai ko tamlīdzīgu, par ko cilvēkam būtu jājūtas neērti, piemēram, Majoru pludmalē. Tur – jā. Šeit – ne.
Tas arī izskaidro trešo pārsteigumu: izrādās, te nebūt nav pārstāvēti vienīgi cilvēki ar ideāliem augumiem. Drīzāk jau otrādi. Kaut gan – šajā uz filozofiskām pārdomām rosinošajā vidē tiešām negribas pievērst uzmanību kaut kādiem sīkiem ķermeņa defektiem. Toties ar pārsteigumu var konstatēt, ka ik vīrieša intīmākā lieta ir dziļi individuāla – tāpat kā individuāls ir katrs rozes zieds. Jo mēs esam pieraduši pie siltumnīcās audzētām supervienādām superrozēm un pie fotogrāfu, kosmetologu un kultūristu veidotiem supermodeļiem, kam viss ir vienāds. Šeit, pludmalē, daba parādās visā savā daudzveidībā, kā mēs to redzam (tikai te mēs to redzam!) fallu gadījumā.
Interesanti arī, ka tikpat kā neiespējami būtu te, starp visiem šiem kailajiem ķermeņiem, uzsākt dzimumaktu.
Vismaz neviens no aptaujātajiem nūdistiem neatcerējās te kādreiz kādam vīrietim redzējis erekciju. Nujā, te tas nepiederas pie labā toņa. Kaut arī šis kungs sauļotos kopā ar sievu vai draudzeni. Guļamistabā – jā, šeit – ne.
Aptaujātās dāmas gan pieļauj domu, ka varbūt kādam lūriķim tur, krūmos, varētu būt erekcija, taču viņas šādus slimus cilvēkus vienkārši ignorējot. Šim apgalvojumam sekoja šausmu stāsts par kādu nepatīkamu ekshibicionistu, ko es šeit neatstāstu tāpēc, ka tas beidzās ar nevainīgu piezīmi pēc labi aprēķinātas pauzes: "Jā, iedomājieties, viņš man uzglūnēja pie pašas Torņakalna stacijas!" – "Ne šeit?" es pārjautāju. "Šeit es nevienu neesmu pamanījusi," uzsvēra mana sarunu biedrene.

Visbiežāk sarunas noritēja gandrīz vārds pa vārdam tā, kā bija noritējusi pirmā:
– Atļaujiet pavaicāt, kas jūs esat?
– Es? Mani sauc Krotova. Esmu strādniece.
– Cik jums gadu?
– Četrdesmit divi.
– Kāpēc jūs sauļojaties šeit un kaila?
– Tāpēc, ka man tā patīk. Es jau septiņas vasaras sauļojos šeit. Man labāk patika tā, kā te bija agrāk: tie, kuri sauļojas peldkostīmos, turējās tikai pa labi no avota, bet mēs visi – pa kreisi. Bet tagad nekā vairs nevar saprast.
Par to pašu sūdzējās vēlāk pie stacijas satiktie cilvēki, kas atgriezās no pludmales "pa labi": viņiem ir nepatīkama pliko invāzija. Lai gan tad jājautā, kāpēc tie uz šejieni brauc. Toties vietējie apgalvoja, ka te vispār neesot nūdistu pludmales.
Prašņāju tālāk:
– Vai ir kādas nesaskaņas starp vieniem uz otriem?
– Nekādu emociju.
– Bet tomēr – vīrieši redz jūsu kailumu...
– Tādi paši vien viņi ir kā es. Tikai pirmajā laikā bija tāda jocīga sajūta – tā kā kauns, bet tas ātri pāriet.
– Vai vīriešiem no tāda skata nerodas erekcija?
– Nē, nekad neesmu pamanījusi.
– Labi, es saprotu, jūs esat sieviete cienījamos gados, bet – ja te gulētu brīnumdaiļa meitene...?
– Mēs parasti sauļojamies kopā ar vīru, un viņš, protams, pamana, ja garām nāk kāda skaista sieviete. Jebkurā pludmalē vīrieši to pamana.
– Lūdzu, īsi pastāstiet, kāpēc to darāt: vienmērīga iedeguma dēļ, tāpēc, ka ienīstat peldkostīmus, bet varbūt ir kāds cits iemesls?
– Jā, man patīk, ka esmu iedegusi viscauri. Es nezinu, kāpēc man tas patīk, bet tā ir.
– Vīrs tādu iedegumu vēlas?
– Nē, viņš man neko tādu nav pieprasījis. Mēs vienkārši abi te sauļojamies, jo te ir ļoti mierīgi, viss ir tīrs, nav nekādu iedzērušo.
– Bet varbūt ir nepatīkami, ka deguna priekšā kāds pliks pārītis skūpstās?
– Nekad nekas tāds te nav bijis. Vecāķos, tur ir bordelis, te ne.
– Kā tad tā? Tur taču visi ir pieklājīgi saģērbušies peldkostīmos!
– Jā, bet tur tāda drūzma... Tā vien šķiet, ka guļ viens otram virsū. Vienkārši man nepatīk tur, man patīk šeit.
– Paldies par sarunu!

Tā es gāju no viena cilvēka pie otra, bet atbilžu saturs būtiski nemainījās. Reizēm tika piesaukts arguments, ka peldkostīmi parasti ir no sintētikas, bet kailums ir veselīgāks. Jau šis apgalvojums nerosināja uz tālāku iztaujāšanu, kur nu vēl īsais un vienkāršais: “Man tā patīk!” Arī es šo sarunu laikā biju kaila – neko darīt, ja reiz gribēju intervēt nūdistus. Tad nu mēģināju izanalizēt savas izjūtas: vai man tā patīk, jeb vai tomēr ne? Pirmajā mirklī noteikti bija neērtības sajūta – tieši tāda pati, kā uz ielas, pieejot klāt personiski nepazīstamai populārai personai. Ir apziņa, ka es šo cilvēku traucēju. Tieši tas pats arī plikai starp nūdistiem. Jā, protams, es viņiem traucēju atpūsties. Taču pie intervijām viņi ir pieraduši un neatsaka – ar noteikumu, ka arī intervētājs ir kails. Loģiski? Loģiski. Nu tad uz priekšu, pa starpu peldoties un izskraidoties pa seklumu kopā ar savu meitu, kurai savos četros gados arī jau nācās pārvarēt kautrīgumu, lai novilktu bikšeles.
Pēc peldes man pašai jau bija vieglāk atbildēt uz jautājumu, vai būt kailam pludmalē ir patīkami. Noteikti ērtāk, jo nebūs jāstūķē somā slapjš peldkostīms. Un daudz mazāk kompleksu liekā svara vai ķēmīgās ķeizargrieziena rētas dēļ. Ne jau tāpēc, ka apkārt būtu kropļi, nē. Parasti cilvēki: ne pārmēru skaisti, nebūt ne iedomīgi un arī muļķi noteikti ne. Sarunas par ekoloģiju – lūdzu! Visi nūdisti uzsvēra, ka viņi paši te visu sakopj. Sarunas par kultūru un mākslu – ne nu ar katru, bet attieksme ļoti ieinteresēta. Sarunas par seksu – garlaikota neizpratne: nu kam jums tas? Ar to var nodarboties tam daudz piemērotākās vietās.
Daudz svarīgāk viņiem šķiet tas, ka ar kailsauļošanos nevar nodarboties pludmalēs, kas būtu tuvāk Rīgas. Daudzi aptaujātie izteicās, ka esot mēģinājuši to darīt Bolderājā, taču tikai darbadienās. Sestdienās un svētdienās tur ir pārāk daudz to atpūtnieku, kas laikam nav nūdisti, jo ir ietērpušies peldkostīmos.
Otrs jautājums, par ko visi labprāt runā: ir vai nav vajadzīga oficiāla nūdistu biedrība? Netiku veikusi plašu atkailotās sabiedrības aptauju, tāpēc nevaru pretendēt uz absolūtu patiesību, tomēr man radās pārliecība, ka vientuļi vīriešu kārtas nūdisti ir par šādu biedrību. Kāpēc? Lai būtu rosīgāka sabiedriskā dzīve, lai viņiem pludmalē būtu draugi.

"Jo te praktiski nav iespējams iepazīties," žēlojās Boriss (41), tumšbrūni un vienmērīgi nosauļojies kungs ar tikpat nosauļotu fallu. "Mēs labprāt kādai grupai pievienotos, bet viņi neņem bariņā. Te neviens nevienam neuzmācas, mēs arī ne, bet gribas taču uzspēlēt kārtis vai vienkārši aprunāties... Vajadzētu biedrību, vajadzētu!"
Ģimenes ar bērniem bija pilnīgi vienaldzīgas pret ideju par nūdistu biedrību, bet sieviešu kārtas nūdistes (kāda māte ar pieaugušu meitu) pateica tā: labāk lai nav tās biedrības.
Vaicāju, kāpēc. Un, lūk, atbilde:
– Jo tādā biedrībā var iestāties ikviens, vai ne? Kamēr nav biedrības, tikmēr mēs viegli varam atbrīvoties no tādu tipu uzmācības, kas nemitīgi nāk kaut ko aizņemties. Iedomājieties, stundas laikā trīs reizes pienāk klāt! Te viņam vajag kārtis, te sērkociņus, te vēl nez ko! Un noliek savu segu tieši blakus mūsējai! Nē, tā nav nekāda problēma, vienkārši kāds vīrietis no ģimeņu cilvēkiem pienāk viņiem klāt un pasaka, ka pludmale ir pietiekami plaša – lai pārvietojas kādu puskilometru tālāk. Bet, ja šis tips būtu biedrības biedrs, tad tas varbūt sāktu gari izskaidroties par savām tiesībām vai piesaukt autoritātes... Nē, nu var jau būt, ka tāda biedrība tiks noorganizēta, tad mēs arī tajā iestāsimies, jo gadu gadiem jau mēs te esam braukušas, daudzus pazīstam, bet vajadzīga mums tā biedrība nav.
– Lūdzu, pastāstiet, kā jūs tā iesākāt?
– Ā, nu tas bija ļoti sen, manas meitas vēl bija mazi bērni. Vispirms mēs bijām atpūsties Lietuvā, un tur bija pludmales atsevišķi vīriešiem un atsevišķi sievietēm. Tā radās doma par sauļošanos bez peldkostīmiem. Bet šo pludmali mēs atklājām nejauši – nācām te sēņot un ogot. Lai gan stāsta, ka šī pludmale tāda esot bijusi jau Ulmaņa laikos, bet to jūs manai jaunākajai meitai paprasiet, viņa jau mums vienmēr sniedz tās intervijas, vakar pat iedeva Subbotai...
Negribēju standartinterviju, tāpēc paprasīju:
– Kur tad jūsu vecākā meita?
Uz to saņēmu plašu atbildi ar visiem radurakstiem un ģimenes dzīves apstākļu raksturojumu pēdējo divdesmit gadu laikā (uzklausīju to labprāt, jo dāma bija patīkama un ceļš no pludmales atpakaļ uz staciju prasa 40 minūtes nesteidzīgā gaitā). Vienīgais fakts, kas mani ieinteresēja: vecākā meita tepat, kailpludmalē, ir iepazinusies, vēlāk apprecējusies (ne pludmalē, protams) un tagad mēdz te sauļoties ar vīru un bērniņiem, tikai šajā reizē nav atbraukusi.

Tad mēs visi – gan tie no nūdistu pludmales, gan tie, kas no pludmales pa labi – sasēdāmies vilcienā, lai veiktu garo ceļu atpakaļ uz Rīgu. Piedzīvojums bija beidzies, bet, ja man nebūtu iebildumu pret sauļošanos vispār, tad es nākamajā vasarā labprāt dotos uz turieni atpūsties.

Inga Dalbiņa
Jāņa Girņa un Anatolija Solodovņikova foto